Otrais prūšu katehisms ir pārstrādāts pirmās senprūšu grāmatas (izdota Kēningsbergā 1545.gadā) izdevums. Tā tirāža bija 192 eksemplāri, un tika uzskatīts, ka līdz mūsdienām ir saglabājušies vien astoņi [Bibliografija 1969: 484; Kiparsky 1970]. Pēterburgas eksemplārs izrādās devītais (Krievijas Nacionālās bibliotēkas šifra Рш q/73). V. Mažulis, aprakstot viņam zināmos šīs grāmatas eksemplārus senprūšu rakstu pieminekļu klasiskajā izdevumā, min, ka Pēterburgas eksemplāra Publiskajā bibliotēkā nav un ka tā liktenis nav zināms kopš Pirmā Pasaules kara beigām [Mažiulis 1966: 36]. Šāds apgalvojums balstījās neveiksmīgajos V. Toporova mēģinājumos atrast katehismu 1954. gadā.

Par pieminekļa vēsturi:

Baltistikai Pēterburgas eksemplārs ir jo īpaši nozīmīgs ieraksta dēļ, kas ir publicēts tā titullapā un kas ir anonīma liecība par pēdējā senprūšu valodas runātāja nāvi 1677. gadā. Šo ierakstu ir nopublicējis R. Trautmanis: „Diese alte Preusnische Sprache ist nuhnmehr gantz und gar vergangen worden. Anno 1677 ein einziger alter Mann auf der Curischen Närung wonend, der sie noch gekont, gestorben, doch sollen noch solche daselbst sein” [Trautmann 1910: VIII].

Pēdējo reizi atjaunots: 13.06.2008.